Nezinu konkrēto situāciju, bet esmu saskārusies ar cilvēkiem, kuri uz "kā tev iet?" atbild ar "labi"/"normāli" un viss. Tā kā pati, kad ir kas stāstāms, parasti aktīvi atrodu veidu, kā to pastāstīt, pieņemu, ka cilvēks, kurš nestāsta, nejūtas ērti par sevi runāt, un meklēju citas tēmas.

Tas nav tikai Latvijā un gan jau kļūs vēl trakāk. Nedomāju arī, ka cilvēki šajā virzienā radikalizējas aiz spontāna ļaunuma – ja vide strauji mainās un kļūst sveša, "labākā aizsardzība ir uzbrukums" reakcija ir diezgan dabiska, un šķiet savādi, ka imigrācijas politikas veidotāji ar to nerēķinās.

Nevaru sagaidīt, kad vēlēšanas beigsies un atkal varēs atgriezties laimīgajā neziņā par intelekta, morālās stājas utt. līmeni sabiedrībā. Es kaut kā varu sadzīvot ar to, ka šie fakti eksistē, bet skatīties uz tiem man vairs nav spēka.

Otra lieta ir bioloģiskas atšķirības, kas liek sievietēm kopumā apzinātāk uztvert savu ķermeni, kamēr daudzi vīrieši par to īpaši nedomā, līdz tiek sasniegts vecums, kurā ir grūti mainīt ieradumus, un vajadzība arī nešķiet uzreiz tik spiedīga (kā sievietēm pie straujām hormonālām izmaiņām).

Pēc novērojumiem tuvo cilvēku lokā vīrieši nesalīdzināmi vairāk kā sievietes lieto alkoholu u.c. vielas, un dzīve bez tām viņiem nešķiet dzīvošanas vērta. Savā ziņā tas ir saprotams, jo neko nelietojošam vīrietim ir ļoti grūti atrast "baru", kam piederēt.

Man pietiek, ja no valsts varas nedzirdu, ka ar krieviem vajag sadarboties, Zelenskis ir tirāns u.tml. Ir objektīvas robežas tam, ko tik maza valsts blakus agresoram vispār var iesākt, un par to, kā ar to sadzīvot, ir atbildīgs katrs pats – stāties ZS, izremontēt pagrabu, pārcelt kapitālu citur..

Šī iemesla dēļ ar nepacietību gaidu Nila un Jurģa piektdienas sarunu (trenēju stoicismu) – gribu redzēt trīskāršo salto Nila izpildījumā.

Tas nav kaut kas apzināts un kontrolējams, drīzāk bara dzīvnieka instinkti. Tāds dzīvnieks ir stresā, ja bars to nepieņem, un konstanti pielāgo uzvedību, lai iekļautos. Bet es esmu arī rietumu individuālisma un latviešu introvertuma produkts, kurš pazūd, ja uzvedībā sāk dominēt reakcija uz citiem.

Ar to droši vien ir trāpīts vismaz vienā no problēmas saknēm, un nav tā, ka tas nebūtu mēģināts, vairākkārt, bet ar cilvēkiem nav tik vienkārši kā ar vitamīniem vai sportu, jo nepieciešamība viņiem patikt un pelnīt atzīšanas un pieņemšanas punktus ilgtermiņā vairāk nomāc, nekā ceļ.

Ja darbu ir iespējams pilnībā veikt attālināti un darba uzdevumi tiek paveikti, kādēļ lai tas nebūtu ok? Ja darba uzdevumi netiek paveikti, tad tā savukārt ir darbinieka (un varbūt vadītāja) vaina, nevis ģeogrāfisko koordinātu, kurās notiek slinkošana, vaina.

Un to savu ir visgrūtāk atrast. Ja to izdomā tikai, lai būtu kaut kāds dzinulis, tas reti strādā, jo tam nav iespējams līdz galam noticēt. Ar īstu, skaidru un sasniedzamu mērķi ir viegli negulēt, pārtikt no stresa un ūdens vai apskriet apkārt pasaulei. Bet vai kaut kas vispār ir to pūliņu vērts?

Esmu secinājusi, ka neatņemamākā sastāvdaļa ir skaidri zināt, uz kurieni augt. Man ir visa pasaules disciplīna, bet, kamēr vēlme "augt", "realizēties", "kaut ko sasniegt" ir vispārīga, bez ļoti konkrēta satura, nekas nebūs, vai pat būs sliktāk, jo abstraktā vēlme un disciplīna rūks bez gandarījuma.

Nedomāju. Es nejūtos slikti, pārsvarā pat diezgan labi (silti, mājīgi, ieinteresēti, ņipri utt.). Vienkārši objektīvi nav neviens lietas vai notikuma, ko varētu priecīgi gaidīt.

Tas personāžs, kuru satiek dažas reizes gadā vai reizi dažos gados, visbiežāk 1:1, lai stundām ilgi runātu par dzīvi relatīvi abstraktos griezumos, bet tomēr tā, it kā pārtraukums nebūtu bijis un tā būtu viena saruna mūža garumā. Bez ēdiena un pucēšanās – vismaz es tos neatceros.