Izskatās, ka pavasaris beidzot ir sasniedzis arī manu alu.

Šodien pēc ilgiem laikiem nolēmu nespiest sevi darīt neko, ko negribas. Sākumā ilgi nedarīju pilnīgi neko, bet tad lēni sāka mosties kaut kāda griba, ko iztulkoju kā "vismaz redzēt kaut ko lielu un skaistu, ja ne to pieredzēt". Tā nu devos uz tuvāko lielo skaistumu, ko varēju iedomāties.

Man nav depresijas, jo gadiem reliģiozi pildu mentālās veselības minimumu (kustības, vitamīni, miegs, nekādu kaitīgu vielu), tomēr jāatzīst, ka jau sen manā dzīvē nav nekā, kā dēļ mosties ar priecīgām gaidām. Ir pienākumi, kurus izturu, vai arī nekas, tukšums. Es tā gribētu kaut ko priecīgi gaidīt.

Vēl 100 pietupieni, un tad viss #Day30! Vispār veselības atgūšanai šis nostrādāja pārsteidzoši labi.

Ir jauki, ka mazas pastaigas attālumā no pilsētas centra ir kas šāds. Labu dzīvi nav obligāti jāmēra ar stiklotām fasādēm un debesskrāpjiem. Saistīti: es laikam gribu dzīvot Bieriņos.

Izdomāju sev miniprojektu šim gadam. Viegli nebūs, jo man riebjas rakstīt ar roku, bet jūtu, ka vajag, un no visiem gadiem šis noteikti būs tam vispiemērotākais.

Without downloading any new pics, what’s your energy going into 2025?

Reizi 10 gados izdodas pagatavot kaut ko, ko var dot arī citiem. Tā kā izrādās, ka ģimenē daži nedrīkst ēst cukuru, cienastam tapa piparkūku sāļie brāļi jeb siera-auzu krekeri – varbūt altruisms arī ir atslēga.

Beidzot pieveicu. Šis nav viegls laiks, kad lasīt, jo sevišķi šo darbu, bet jāatzīst, ka pirms dažiem gadiem tas nebūtu šķitis ne uz pusi tik interesants.

(Likt varoņiem sistemātiski mirt simtiem lappušu lēnās nāvēs ir par maz izmantots mākslinieciskais paņēmiens)

Sākumi