. •
banner
malduguns.bsky.social
. •
@malduguns.bsky.social
Ja kāds man tagad jautās, kam tik daudz spēles,
es atbildēšu, ka pūlos radīt sevi vēlreiz, taču labākā veidolā.
Šī bija dīvainākā vasara manā dzīvē. Nenopeldējos ne reizi, ar velo nebraucu, ārpus Rīgas pēdējo reizi biju jūnijā, 90% laika esmu pavadījusi dzīvoklī. Tā gadās un reizēm tas ir vajadzīgs, bet nākamo vasaru būtu jauki pieredzēt.
August 31, 2025 at 1:05 PM
Šī ir tāda vasara, kurā elpu aizturējusi gaidu. Un neko citu nedaru.
July 15, 2025 at 7:10 AM
Vecmāmiņa nomira.
June 18, 2025 at 3:59 PM
Sapratu, no kurienes nāk mana dzimšanas dienu smeldze. Pie vainas nav laika iztecēšana, jo tas tek nemitīgi, ne tikai dažas reizes gadā. Vaina ir tajā, ka es nekad nespēšu būt tik laba, cik labai man vajadzētu būt, lai kaut kā atsvērtu visu to mīlestību, kas dzīves laikā vērsta manā virzienā.
June 1, 2025 at 8:37 PM
Tiešām nesaprotu, kā es izdzīvoju tajos mēnešos, kad desmitos vakarā nav gaišas debesis. Galu galā tikai desmitos vakarā zem gaišām debesīm dzīve pa īstam šķiet dzīvošanas vērta jeb – iespēju un brīnumu pilna.
May 21, 2025 at 8:21 PM
Izskatās, ka pavasaris beidzot ir sasniedzis arī manu alu.
March 17, 2025 at 2:01 PM
Bet vispār es novērtēju, ka vēstures kārtējo dinamisko periodu piedzīvoju
laikā, kad ir izgudrots internets un soctīkli. Būtu traki, ja pēc darba vajadzētu skriet uz avīžu redakcijām un visādiem lokāliem, lai pēc iespējas ātrāk un tomēr ar vairāku dienu nokavēšanos uzzinātu, kurp virzās pasaule.
February 26, 2025 at 10:13 AM
Vienotās Ukrainas himnas atskaņošanas laikā pilnīgi negaidīti sāku raudāt. Pēdējo reizi darīju to aptuveni pirms gada pēc drauga pašnāvības mēģinājuma, pirms tam pauze bija vēl lielāka. Domāju, ka esmu sakārtojusi attiecības ar jauno, šausmīgo pasauli, bet laikam tas iet dziļāk, kā šķita.
February 24, 2025 at 10:58 AM
Veikalā roka stiepjas pēc dienišķās riekstu devas, skatos "ražots ASV". Nebūs.

Vispār diezgan traumējoši pēc dzīves ar Holivudas varoņstāstiem, kur Amerika ir nesatricināms labā bastions, pārslēgties uz gandrīz pretēju realitāti.
February 19, 2025 at 5:01 PM
Šodien pēc ilgiem laikiem nolēmu nespiest sevi darīt neko, ko negribas. Sākumā ilgi nedarīju pilnīgi neko, bet tad lēni sāka mosties kaut kāda griba, ko iztulkoju kā "vismaz redzēt kaut ko lielu un skaistu, ja ne to pieredzēt". Tā nu devos uz tuvāko lielo skaistumu, ko varēju iedomāties.
February 15, 2025 at 7:22 PM
Izturēt. Rāpot uz priekšu, lai kā (tikai) sajūtas nekliegtu, ka vairs nevar, ka nav vērts, un lai cik vilinoši klusa un maiga nešķistu padošanās nebūtība.
February 13, 2025 at 1:47 PM
Man nav depresijas, jo gadiem reliģiozi pildu mentālās veselības minimumu (kustības, vitamīni, miegs, nekādu kaitīgu vielu), tomēr jāatzīst, ka jau sen manā dzīvē nav nekā, kā dēļ mosties ar priecīgām gaidām. Ir pienākumi, kurus izturu, vai arī nekas, tukšums. Es tā gribētu kaut ko priecīgi gaidīt.
January 25, 2025 at 6:52 PM
Biju gandrīz aizmirsusi, cik kvēli es mīlu ChatGPT.
January 23, 2025 at 7:07 PM
Dzīvot ir tik prātam neaptverama iespēja, ka vairums nespēj to grandiozumu izturēt un novēršas, glābjoties mierinošos niekos, kas neuzliek lielu atbildību. Es diemžēl arī piederu šiem cilvēkiem, vienīgi, gadiem ejot, megalofobija sāk klauvēt no apakšas – kā šausmas no apmēra, kādā dzīvi izniekoju.
January 20, 2025 at 9:15 AM
Šodien pirmo reizi noticēju, ka vasara atgriezīsies. Varbūt gaisma pie vainas, bet varbūt encefalīta potes reibums (mazliet bail, ka ērces bariem skries virsū pēc tik siltas ziemas).
January 17, 2025 at 4:42 PM
Vienā brīdī sapratu, ka pasaule, ar kuru mani vecāki bija uzauguši un kurā bija jutušies jauni, stipri, aizrautīgi un kā mājās, pamazām noveco, sairst un mirst, un es nevarēju iztēloties, cik šausmīga sajūta tā varētu būt. Izskatās, ka ir piezagusies arī mana kārta.
January 16, 2025 at 8:00 PM
Vēl 100 pietupieni, un tad viss #Day30! Vispār veselības atgūšanai šis nostrādāja pārsteidzoši labi.
January 15, 2025 at 7:52 PM
Man ļoti nepatīk pumpēties, bet nevar noliegt, ka no visiem vingrojumiem tas visvairāk dod sajūtu, ka to dzīvi ir iespējams pievarēt.
January 14, 2025 at 8:16 AM
Ir jauki, ka mazas pastaigas attālumā no pilsētas centra ir kas šāds. Labu dzīvi nav obligāti jāmēra ar stiklotām fasādēm un debesskrāpjiem. Saistīti: es laikam gribu dzīvot Bieriņos.
January 12, 2025 at 6:05 PM
Skatoties “Melno samtu” aizdomājos, kādēļ, lai arī pēc ļoti daudziem kritērijiem man ar šo paaudzes portretu vajadzētu identificēties, tas tomēr paliek svešs. Laikam tādēļ, ka, saskaroties ar dzīves neatbilstību gaidām, tā vietā, lai pieņemtu haosu, vienmēr tiecos pēc tukšuma. Filma jauka tik un tā.
January 11, 2025 at 9:56 PM
Šī ir tā reize, kad gandrīz sāku nožēlot savu principu labās filmas neskatīties ātrāk kā 5 gadus pēc to iznākšanas.
January 6, 2025 at 11:55 AM
Kaut kur starp bērnību un tagadni man kaut kas izkrita un pazuda. Tas nebija kāds nieks, kā varbūt tobrīd domāju, ja vispār pamanīju, bet atslēgas elements, kas ļauj pilnīgi un tieši pieredzēt dzīvi, neatliekot to un nevairoties no sevis. Mani uz priekšu dzen vienīgi naiva cerība, ka reiz to atgūšu.
January 5, 2025 at 5:28 PM
Noskriet dienas plānu un tad bez sirdsapziņas pārmetumiem doomscrollot ♡
January 4, 2025 at 4:19 PM
Noklausījos to interviju. Īpaši nesašutu, laikam tādēļ, ka aiz mūsdienām eksotiskajiem uzskatiem sajutu ko pazīstamu – izmisumu eksistenciālu draudu priekšā: es beigšos, mana dzimta beigsies, mana tauta beigsies. Atšķirībā no Agneses man vienkārši nav pārliecības, ka varu tur ko līdzēt.
January 3, 2025 at 9:36 PM
Izdomāju sev miniprojektu šim gadam. Viegli nebūs, jo man riebjas rakstīt ar roku, bet jūtu, ka vajag, un no visiem gadiem šis noteikti būs tam vispiemērotākais.
January 2, 2025 at 7:38 PM