Es ar vienmēr šausminājos un sašutu par šādiem, bet reiz draudzene, ar ko biju kopā tādā brīdī, nesamulsa un šim pavaicāja: “tik maziņš?” Tad sašuta tas raustītājs un aši pazuda.
Reiz lasīju, ka kratītāji bauda tieši to reakciju, kā citi samulst. Bet, ja pasmejās par viņu, tad ļoti diskomforts šam.

Bet, ja visas ar Krieviju robežvalstis vienotā pozīcijā izstājas no Otavas konvencijas un visām vienotas robežlīnijas sargāšanas vadlīnijas, tad nav gluži tā, ka ražošana tikai Latvijas vajadzībām. Šis bija arguments iepriekš, kad tika aplūkots neatkarīgi no citiem, ka tikai Latvija izstātos.

Tas pats viens ir, tikai taktiskāk un empātiskāk.

Pienāk tāds (ģenialitātes:) līmenis, kad cilvēks sāk citēt pats sevi.

Jā, tiesa, kokmateriālam ir nozīme un alksnis ir vislabākā izvēle.

Podiņu krāsnīm vislabākais kurināmais ir sausa malka, briketes nav “tīrs” koks un attiecīgi krāsns aizķep/aizsērē ātrāk un vairāk.

Ceru, sabiedriskais medijs būs izcīnījis tiesības šim dzejolim “mīļo sala vecīti, iespraud d!rsā svecīti” tikt iekļautam skolas mācību grāmatās un arī bērni varēs pie eglītes u.c. to gaiši deklamēt, karikatūrās autora vārdiem runājot, laipni lūdzot visus sašust, vilties un šausmināties #vieglāvaloda

Dzīvē notiek tik daudz interesantu un skaistu lietu, ka nav laika novecot.

Vai, kā sprieda klasiķi raidījumā Krustpunktā, - cerību budžets - cerība, ka nekas slikts nenotiks.

Ar interesi jau gaidu rītdienas “Divas puslodes”.